14.jūnijā pie piemiņas akmens Pētera ielā Kuldīgā tika godināta komunistiskā genocīda upuru piemiņa. Klātesošos uzrunāja Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes mācītājs Viesturs Pirro, Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja Inese Astaševska, Kuldīgas novada politiski represēto biedrības vadītājs Uldis Jumiķis un Kuldīgas novada muzeja krājuma glabātāja Ingrīda Pole.
Viesturs Pirro piemiņas brīdī sacīja: “Mēs esam šeit, lai pieminētu visus mūsu mīļos, kas tika izsūtīti šajā dienā un neatgriezās.” Šogad aprit 82 gadi kopš viena no traģiskākajiem notikumiem Latvijas vēsturē, kad 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju aptuveni 16 000 Latvijas iedzīvotāju tika izsūtīti uz PSRS soda nometnēm un piespiedu nometināšanas vietām, kur daudzi gāja bojā bada, slimību un necilvēcīga piespiedu darba dēļ.
I.Astaševska sacīja: “No Kuldīgas un apgabala tika izsūtīti vairāk nekā 600 cilvēki tas bija smagi gan izsūtītajiem, gan tiem, kas šeit palika. Vēl pāris gadus atpakaļ neviens no mums nenojauta, ka mūsdienās kaut kas tāds būtu iespējams. Bet jau otro gadu notiek karš Ukrainā. Šodien esam pulcējušies, lai dziļā cieņā pieminētu visus, kas tika izsūtīti, lai pieminētu tos, kas neatgriezās. Mūsu uzdevums ir rūpēties par jums, kas ir mājās.”
Kuldīgas iedzīvotājus skāra gan padomju, gan nacistu okupācijas režīmu īstenotās represijas. Padomju režīms jau faktiski uzreiz pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā sāka vērsties pret Latvijas Republikas politisko, militāro, saimniecisko un intelektuālo eliti, kā arī pret visiem demokrātiskās valsts iekārtas atbalstītājiem. Īstenojot deportāciju, no Kuldīgas pilsētas un apriņķa tika aizvesti 623 cilvēki. Lai gan nav noskaidrots visu izsūtīto liktenis, no zināmajiem lielākā daļa tika nometināta Sibīrijā, Krasnojarskas apgabala dažādos rajonos. Aizvesto vidū bija visdažādāko vecumu cilvēki – gan tikai pāris gadus jauni bērni kopā ar saviem vecākiem, gan sirmgalvji.
