Novads

Apdzīvotība Kuldīgas novada teritorijā zināma kopš 2. gadu tūkstoša p.m.ē. 9.-13. gadsimtā lielākā daļa teritorijas ietilpa Bandavas zemē. 13. gadsimtā līdz 1267. gadam teritoriju pilnībā iekaroja Livonijas ordenis. Daļa no tās tika iekļauta Kuldīgas komturejā, daļa — Kurzemes bīskapijā. No 1562. gada pēc Kurzemes hercogistes izveides kļuva par Kuldīgas virspilskunga tiesas centrālo daļu. 1596. gadā Turlavā tika nodibināta pirmā dzelzs apstrādes manufaktūra hercogistē. 17. gadsimta vidū hercogs Jēkabs izveidoja tam laikam plašu manufaktūru rūpniecību, kura tika izpostīta Otrajā Ziemeļu karā. Pēc hercogistes pievienošanas Krievijas Impērijai tika iekļauta Kurzemes guberņā.

Vairāk par vēsturi lasi:

Vēsture un attīstība

Kuldīgas liecības par Kurzemes-Zemgales hercogisti (kopsavilkums)

Kuldīga (Goldingen) pirmo reizi rakstos minēta 1242. gadā. Tomēr uz šo nomināciju visvairāk attiecināmā pilsētas vēsture aizsākas 16. gadsimta nogalē, līdz ar Kurzemes- Zemgales hercogistes dibināšanu. Kuldīgas vēsturiskais centrs ir pārliecinošs atgādinājums par hercogistes izaugsmes un tirdzniecības periodu, kas aptvēra 16., 17. un 18. gadsimtus, kad šī pilsēta bija pazīstama ar Goldingenas vārdu. Kurzemes-Zemgales hercogiste bija autonoma vasaļvalsts, kas bija pakļauta Polijas-Lietuvas ūnijai un trijstūra formā sniedzās no Baltijas jūras piekrastes aptuveni 500 km uz austrumiem līdz Daugavas upei, robežojoties sākotnēji ar Lietuvas Dižkunigaitiju, Poļu Livoniju un Zviedrijas Karalisti, bet vēlāk – ar Krievijas impēriju. Kurzemes hercogi pārvaldīja šo ievērojamo Baltijas daļu no 1561. gada līdz 1795. gadam un atstāja mantojumu plašākā ģeopolitiskajā reģionā.

Pēc hercogistes dibināšanas 1561. gadā Kuldīga bija Kurzemes hercogistes pirmā valdnieka Gotharda Ketlera galvenā rezidence un administratīvais centrs. Gotharda Ketlera mantinieku kopīgās valdīšanas laikā Kuldīga bija hercoga Vilhelma Ketlera – kuram valdīšanā 1596. gadā tika piešķirta Kurzeme un kurš valdīja līdz 1616. gadam – rezidence un administratīvais centrs. Kuldīga saglabāja nozīmīgu lomu hercogistes pārvaldē visā tās pastāvēšanas gaitā, kā rezultātā turpinājās tās izaugsme. 1613. gada uzskaitē pilsētā tika fiksētas 175 nodokļu maksātāju ēkas; vecākajā pilsētas kartē, kas tapusi 1797. gadā un saglabājusies līdz mūsdienām, atzīmēti 149 nami. Būvju skaita samazināšanās skaidrojama ar vairākiem ugunsgrēkiem un plūdiem, kas tolaik bija ierasta parādība, kā arī ar ēku stāvokļa pasliktināšanos pēc tam, kad, pēc Lielā mēra sarūkot  iedzīvotāju skaitam, daudzi nami palika tukši.

Kuldīgas ierosinātā īpašas nozīmes universālā vērtība izriet no tās spējas pārstāvēt Kurzemes-Zemgales hercogisti, kurai, neraugoties uz savu nelielo teritoriju un problēmas raisošo atrašanās vietu starp Eiropas lielvalstīm Poliju-Lietuvu, Zviedriju un Krieviju, 17. gadsimtā hercoga Jēkaba valdīšanas laikā izdevās kļūt par jūras lielvaru un izveidot starptautisku tirdzniecības tīklu no Eiropas līdz Āfrikas rietumu piekrastei un pat Amerikai. Kurzemes-Zemgales hercogiste, arvien vairāk iesaistoties starptautiskajā tirdzniecībā un sakaros, uzplauka, un līdz ar to uzplauka arī Kuldīga. Lai nodarbotos ar tirdzniecību, šī nelielā politiskā vienība radīja savu floti, izmantojot starptautisku speciālistu zināšanas un  tehnoloģijas; šie speciālisti ieradās Kurzemē un nereti apmetās šajā reģionā uz dzīvi, nesot līdzi savu dzimto zemju celtniecības un sadzīves tradīcijas. Hercogistei bija tirdzniecības kontakti un diplomātiskās attiecības ar vadošajām Eiropas lielvarām, piemēram, Franciju, Angliju un Krieviju. Šajā laikā daudzi Kurzemes-Zemgales hercogistes tirgotāji personīgi kuģoja uz tādām vietām kā Vācija, Nīderlande, Francija un Spānija, lai tirgotos ar dažādām  vietējām precēm (Scheffler 1940, 28). Līdzās Kuldīgas tirgotājiem, kuri ceļoja Baltijas robežās un ārpus tām, pilsētu apmeklēja tirgotāji no citām zemēm, tostarp no Krievijas Lielā Ziemeļu kara laikā 18. gadsimta sākumā (Scheffler 1940, 32). Ceļojoši tirgotāji bija ierasti viesi Kurzemes- Zemgales hercogistē, un Sv. Katrīnas baznīcā Kuldīgā viņiem pat bija sava sēdvietu zona (Scheffler 1940, 28).

Daudzi starptautiskie viesi, pabeiguši savus darījumus, devās prom, savukārt citi palika un apmetās Kurzemes-Zemgales hercogistē uz dzīvi. Kuldīgā vien hercogistes laikā ir dokumentēti ieceļotāji no vismaz deviņām dažādām valstīm (sk. Scheffler 1940). Lielu Kuldīgas pilsoņu īpatsvaru vienmēr ir veidojuši vācieši, īpaši no Vācijas ziemeļu apgabaliem nākušie, taču līdz ar hercogu veicināto starptautisko attiecību izaugsmi iedzīvotāju sastāvs kļuva daudzveidīgāks. 17. gadsimtā tika reģistrēti jauni pilsoņi, kuri bija ieradušies no Austrijas, Dānijas, Francijas, Nīderlandes, Skotijas, Zviedrijas un Šveices. 18. gadsimtā atsevišķi iedzīvotāji ienāca arī no Itālijas, kā arī no Bohēmijas (Scheffler 1940, 53). Līdzās migrācijai no Eiropas kontinenta, kā arī no kaimiņu Baltijas zemēm, ir manāms arī iekšējās migrācijas pieaugums, Kuldīgā apmetoties arvien lielākam skaitam kurzemnieku (turpat). Migrācijas modeļi, īpaši 17. un 18. gadsimtā, ilustrē divus galvenos procesus, kas šajā laikā risinājās Kurzemes-Zemgales hercogistē. Pirmkārt, vāciešu ieceļošana arvien lielākā skaitā, kā arī imigrācija no citām Eiropas zemēm liecina par Kurzemes-Zemgales hercogistes pieaugošo nozīmīgumu – tā tika uzlūkota kā vieta, kur ir vērts apmesties. Otrkārt, arvien pieaugošā ieceļošana no citām hercogistes vietām norāda uz Kuldīgas kā Kurzemes- Zemgales hercogistes urbānā centra augošo nozīmi, neskatoties uz to, ka tā nebija jūras osta.

Kurzemes-Zemgales hercogistes, kā arī Kuldīgas pilsētas augošo nozīmi kā tirdzniecības centram 17. un 18. gadsimtā izceļ arī ziņas par jaunatnācēju nodarbošanos. Šādas ziņas ir pieejamas par visu hercogistes pastāvēšanas laiku. Uzkrītoši, ka laikā no 1569. līdz 1599. gadam Kuldīgā kā jaunpienācējs reģistrēts tikai viens tirgotājs, kas ir mazāk nekā 1% no visiem ieceļotājiem, savukārt turpmāko gadsimtu gaitā situācija radikāli mainījās. Līdz ar Kurzemes-Zemgales hercogistes tirdzniecības aktivitāšu vispārējo pieaugumu, laikā no 1600. līdz 1649. gadam 10% no visiem reģistrētajiem jaunajiem Kuldīgas pilsoņiem bija tirgotāji. 17. gadsimta otrajā pusē gandrīz 30% visu jauno pilsoņu bija tirgotāji, šajā laikā ar tirdzniecību saistītajai migrācijai sasniedzot augstāko punktu; tas ir papildu apliecinājums tam, ka hercoga Jēkaba (1642–1682) valdīšanas laiks bija ekonomiski vispārtikušākais. Turpmākajā – 18. gadsimtā – skaitļi bija zemāki nekā ziedu laikos 17. gadsimta nogalē, bet tirgotāji joprojām sastādīja aptuveni vienu piektdaļu no visiem ieceļotājiem un bija vislielākā profesionālā grupa, kas rāda, ka tirdzniecības izaugsme bija atstājusi paliekošu ietekmi uz sabiedrības organizāciju (Scheffler 1940, 26).

Kuldīgā vietējie un ārzemju amatnieki kopīgi attīstīja pilsētas arhitektūras formu valodu, ko iedvesmoja starptautiskie kontakti, kā arī jaunu materiālu pieejamība, pateicoties hercoga paspārnē izveidotajām tirdzniecības attiecībām. Kuldīgas vēsturiskais pilsētas audums ietver tradicionālās vietējās guļbūves, kā arī lielā mērā citzemju iedvesmotā tehnikā un stilos celtas mūra un koka karkasa mājas, kas ilustrē bagātīgo apmaiņu starp vietējiem amatniekiem un ceļojošiem amatniekiem no citām Hanzas pilsētām un centriem ap Baltijas jūru, kā arī no Krievijas.

Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā Kuldīgai bija būtiska loma amatniecības attīstībā šajā reģionā, un tā drīz apliecināja sevi kā Kurzemes amatniecības centrs, liecina Kuldīgas novada muzeja izstādes materiāli, ko sagatavojusi Daina Antoniška. Kuldīgā dibināto ģilžu statūti bija saistoši arī citās hercogistes pilsētās dzīvojošiem un strādājošiem amatniekiem. Kā 2017. gadā ar pārvietojamu objektu sērijas palīdzību ilustrēja Kuldīgas novada muzejs, senās amatu ģilžu tradīcijas pastāvēja līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem (turpat).

Kurzemes-Zemgales hercogistes mantojumu izsaka arī dažādas nemateriālā mantojuma izpausmes, kas radušās Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā. Plaša hercogistes laika ietekme jūtama reģiona kulinārajā mantojumā, kā arī leģendās, dziesmās un dzejā. Vienā no pazīstamākajām leģendām apgalvots, ka kartupeļi Kurzemē tika ieviesti hercoga Jēkaba laikā. Tā kā hercogs daudz laika vadīja dažādos Eiropas valdnieku galmos, viņš iepazina šo augu, kas mūsdienās ir būtiska Latvijas virtuves sastāvdaļa. Ir zināms, ka hercogs Jēkabs sākumā šo dārgo augu pasūtīja savam galmam no Hamburgas, un vēlāk kartupeļi auga hercoga dārzos. Šim populārajam latviešu tautas nostāstam ir veltīta arī mākslas instalācija, ko rīko Imanta Ziedoņa fonds “Viegli” sadarbībā ar Kuldīgas novada pašvaldību – Ventas upes labajā krastā nominētās mantojuma vietas ietvaros,  klausoties īpašas radio stacijas – Kartupeļu Lauka Radio – pārraides, aug kulturālie kartupeļi.

Teiku un leģendu stāstīšana ir būtisks latviešu kultūras elements, jo šī zeme bija viena no pēdējām Eiropas kontinentā, kur leģendas, nostāsti un dziesmas tika dokumentētas rakstiski. Kopš 2004. gada Kuldīgā notiek stāstnieku festivāls, kura ietvaros vietējie iedzīvotāji un viesi bauda pilsētas mutiskā mantojuma bagātību, tostarp Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā tapušus nostāstus. Tas atspoguļo latviešu tautas vispārējo spēcīgo interesi par tautas kultūru. 2008. gadā Baltijas Dziesmu un deju svētki tika iekļauto UNESCO reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Lai gan šie svētki godina tautas dziesmu un deju mantojumu, tie cieši savijas ar citu latviešu kultūras aspektu – tautastērpiem, kas tiek valkāti svētku reizēs, koncertos un uzvedumos. Katrā pilsētā un ciemā ir sava tautastērpa variācija, kas ir daļa no vietējās identitātes. Kuldīgā valkātais tērps satur kādu elementu, kas attīstījās Kurzemes-Zemgales hercogistes laikā un atspoguļo nelielās valsts augošo pārticību. Pie tautastērpiem sievietes valkā lielas rotaslietas, kas apliecina viņu statusu. Lai gan šīs rotas nav raksturīgas tikai Kuldīgai vien, šī pilsēta ir vienīgā vieta, kur tās tika gatavotas no sudraba, nevis bronzas, jo tā bija īpaša Kuldīgas amatnieku prasme. Šis tērps un zināšanas par tā izcelsmi un darināšanu mūsdienās ir būtisks elements tautas svētkos, tostarp ne tikai jau minētajos dziesmu un deju svētkos, bet arī individuālāka rakstura svinībās, kā saulgriežos vai kāzās.

Visbeidzot jāpiebilst, ka dažas vispopulārākās Kuldīgas leģendas ir tieši saistītas ar nominētās mantojuma vietas materiālo mantojumu. Viena no visslavenākajām leģendām ir radusi taustāmu izpausmi ēkā Baznīcas ielā 17. Tiek uzskatīts, ka 1702. gadā pie pilsētas birģermeistara viesojās un viņa mājā nakšņoja Zviedrijas karalis Kārlis XII (Dirveiks et al. 2013, 304). Šīs leģendas vēstījumu vēl uzsver šajā ēkā patrepē iebūvēta lāde, kas, kā apgalvots, esot piederējusi Zviedrijas karalim (Dirveiks et al. 2013, 306). Pētnieki noraida šīs leģendas patiesumu, taču šis nostāsts ir populārs vietējo iedzīvotāju vidū un ilustrē to, kā hercogistes ziedu laiki, kad šeit ciemojās augstu stāvoši ārzemju viesi, tiek reproducēti vietējās leģendās un nostāstos. Cita ēka, kura joprojām šodien ir pazīstama ar savu hercogistes laika funkciju, ir unikālā daļēji no koka būvētā ēka Baznīcas ielā 10, kas līdz pat šai dienai bieži tiek saukta par “Hercoga aptieku” (Dirveiks et al. 2013, 304).

Noslēgumā jāatzīmē, ka Kuldīga visaptveroši ilustrē urbānās telpas izplešanos 16.–18. gadsimta izaugsmes kontekstā un sniedz materiālu liecību par visu pilsētvides un sabiedrības attīstības aspektu unikālu integrāciju iespaidīgi kompaktā un lielā mērā nepārrautā teritorijā. Tas sniedz spilgtu liecību par hercogistes mijiedarbību ar attiecīgām tā laika politiskajām lielvarām un uzskatāmā veidā demonstrē Kurzemes-Zemgales hercogistes tradīcijas. Kuldīga funkcionē kā Kurzemes-Zemgales hercogistes mantojuma galvenais nesējs, jo tā ir veiksmīgi saglabājusi jēgpilnu sabiedrības attīstības pakāpi, kas izpaužas pilsētas arhitektūras formu valodā, kā arī amata prasmēs, kas tiek koptas līdz pat mūsdienām. Daudzo karu dēļ, kas plosījās Latvijas teritorijā kopš 18. gadsimta – savā pastāvēšanas laikā Kurzemes hercogiste pieredzēja 81 kara gadu ar kaimiņu lielvarām un 110 bada gadus (Jākobsone 2013, 32) –, neviena cita vieta nav salīdzināma ar šo mantojuma vietu tur atrodamo īpašas nozīmes universālās vērtības atribūtu apjoma ziņā.